MŪSU BĒRNU VALODA MĪTNES ZEMĒ

Priecīgas Lieldienas vēlot, aizdomājos par mūsu bērnu dzimteni – Latviju!

No tēmas: «Latviešu tradīcijās krāsotās Lieldienu oliņas vai Angļu šokolādes olas». Manas pārdomas un novērojumi, no personīgās pieredzes, ko esmu guvusi, dzīvojot Lielbritānijā.

Vēlamies to vai nē, bet jaunā paaudze izvēlas pati… Pārdomas par piederību videi, kurā tie dzīvo un aug.

Nesen internetā popularitāti ieguvis kāds video, kurā meitene no Latvijas runā latviešu valodā. Viņu sauc Diāna un viņa jau 10 gadus kopā ar ģimeni dzīvo Īrijā.

Meitene YouTube veido videoblogus par sevi un savu dzīvi. Pārsvarā tie ir angļu valodā, tomēr divus video viņa ir ierakstījusi arī latviešu valodā.

Uz Īriju meitenes ģimene pārvācās kad viņa vēl bija ļoti jauna, tomēr pilnībā latviešu valodu viņa nav aizmirsusi! Lai gan Diānai ir jūtams akcents, viņa vienā video dalās arī domās par Latviju, atbildot uz vairākiem iesūtītiem jautājumiem – piemēram, vai viņi svin latviešu svētkus, vai viņa sevi uzskata par Latvijas patrioti.

Kritika par to kā bērni mēdz pietēlot akcentu, komentāros sita augstu vilni.

Vai mēs patiesi kritiski tuvojamies UNESCO apdraudēto valodu tā saucamajā “sarkanajā grāmatā” atrunātajām tendencēm? Zaudējam viens otru, savu tautu, savu valodu un kultūru? Zaudējam visubeidzot varbūt arī savu PAŠAPZIŅU un VIENOTĪBU?

Mēs, latvieši, lepojamies ar savām saknēm, tomēr daudz mūsu bērnu integrējas pasaulē zaudējot latvisko piederības sajūtu. Diasporas skoliņas un pašdarbnieciskās mācību iestādes it kā būtu ideāls risinājums tautiešiem ārzemēs, bet ļoti daudzi bērni atsakās tās apmeklēt vai arī vecāki līdz galam neizprot to lietderību. Nekas cits neatliek kā uzstājīgi runāt majās tikai un vienīgi latviešu valodā lai mazajam ziķerim smadzenes strādātu divtik ātri.

Pieaug pat bažas, par mūsu pašu bērnu vēlēšanos atgriezties Dzimtenē. Dažiem ārzemju tautiešiem un jaunās paaudzes vecākiem, vecvecākiem, šī varbūt ir pēdējā iespēja un glābšanas salmiņš, kas dos sirdsmieru dvēselei – iemācot bērniem “’Tūdaliņ, tāgadiņ” vārdus un nākotnē bērni paši varbūt varēs izdarīt apzinātu sirds izvēli, atgriezties dzimtenē vai nē.

Bērniem, kas dzimuši svešumā, nav viegli ieaudzināt piederības sajūtas pret vecāku dzimteni – Latviju un tautiešiem. Skarbāk izsakoties, nereti šis vilciens ir aizgājis! Respektīvi, cīņā ar laiku un sociālpolitisko situāciju un realitāti tur un šeit, nereti jāatdzīst, ka esam zaudējuši. Turpretīm, turot pa ķērienam sasniedzamu un pieejamu informāciju, šis bērns pastāvīgi atgādina pats sev zemapziņā, KAS viņš ir un NO KURIENES nāk. Atliek vien cerēt, ka bērnam pieaugot, šīs sajūtas nostiprināsies, pat ja viņš skaļi vienaudžiem mītnes zemē to neatzīs.

Atmiņu atsvaiedzināšanai, lūk, ko atradu savā draugiem.lv dienasgrāmatā (piez. – ieraksts jau ir četrus gadus vecs). Puika jau ir izaudzis par lielu vīru. Cik gan rūpju un sāls pudu nav izēsts, bet mums, vēcākiem par vislielāko prieku, dēls šogad paziņo, ka GRIBU RUNĀT LATVISKI! Nav jau tā, ka viņš nerunātu un nesaprastu latviski, protams, ka prot, bet biklums un nevēlēšanās “izlekt” vienaudžu pūlī ir atstājusi savu morālo nospiedumu. Jau iepriekš atvainojos par drukas kļūdām, jo nebiju to rakstījusi kā publicistikas rakstu. Beigās dalīšos ar vēl vienu komentāru pie sarunas, kas man likās ļoti dārgs un vērtīgs. Tā autors –

Māris lika man domāt, ka viss nav zaudēts un viņam izrādījās tomēr taisnība. Par piemēru kalpo mans 18 gadus vecais dēls, kas Lielbritānijā dzīvo tikpat ilgu laiku, jo šajā valstī ieradāmies, kad puikam bija tikai nepilns gadiņš.Šogad, atgriežoties no Latvijas apmeklējuma, viņš mūs nolika fakta priekšā, paziņojot, ka viens no viņa dzīves mērķiem ir TOMĒR iemācīties runāt raitā latviešu valodā! Āmen!

Par nožēlu tajos gados nekur nebija dieasporas skoliņu, un mūsu bērniem nebija iespējas izbaudīt svētkus latviskā sabiedrībā, kā tas ir tagad. Vēlāk uzzināju par latviešu kopām, bet tās bija ļoti tālu no mums.

Ieraksts no dienasgrāmatas: “Aicinu uz “klaču” vecākus kuriem bērni šeit UK aug & mācās jau 10-15 gadus. KĀ JŪS SAGABĀJAT LATVIETĪBU (Laima Brencs / 11. nov 2011 13:34)

Jautāt jau varu, bet vai šeit kāds no tādiem vecākiem vairs ienāk? Jo arī manas pašas dzīve ir izveidojusies,kad arvien retāk šeit nāku. Sākšu ar ”nekad nesaki nekad” = ”never say never” (privāts jox). Reiz, ierodoties šeit UK, mēs ģimenē bijam 1000 un 1% pārliecināti, ka bērniem mācēsim ieaudzināt latvietību un nepazaudēt paražas, būt lepniem par to, kas mēs esam un no kurienes nākam. Mans puikucis ieradās Anglijā, kad viņam bija tikai 1 gadiņš. Runāt viņš mācījās abās valodās vienlaicīgi. MĒS VISU MŪŽU ESAM ĢIMENĒ RUNAJUŠI TIKAI LATVISKI. Un puika arī runā LATVISKI, bet ar akcentu (diemžēl), bet pārējiem, pieciem, lielākajiem akcents latviski runājot ir ”0” un angļu valoda plūstoša. Kad puikam bija 5-7 gadi, viņš skaidri lasīja un rakstīja latviski, jo mājās mācījam un uzstājām, ka jāmāk. Bet valoda sāka jukt vēlāk, jo skolā mums ”sirsnīgi” ieteica, nespiest viņam abu valodu apmācību vienmērīgi stipri. Tā bija mūsu kļūda, ka noticējam, bet sekmes puikam stipri auga un mēs visi ļoti priecājāmies.

Vēlak, kad puika aizgāja jau uz nākošo skolu un mums patiesi paveicās ar jauno klases audzinātāju, viņa teica, ka tas ir bijis nepareizi. Šī jaunā skolotāja bija daudzvalodu eksperte, kura strādāja un studēja tieši ar pirmsskolas vecuma bērnu daudzvalodību un apgalvoja – “multilingual ”bērni ir akadēmiski gudrāki, jo bērns domā automātiski divās vai vairāk valodās, kas TIKAI ATTĪSTA, nevis bremzē bērna izglītibas līmeni. Tomēr runa nav par to, bet gan par faktu, ka bērni grib būt uztverti kā vietējie, šai sabiedrībai piederīgi cilvēki, nevis “foreigners” (ārzemnieki) , jo ikdienā skarbi izjūt uz sevi šo morālisko un sadzīvisko spiedienu. Tas nav noslēpjams, jo bērniem nepatīk ”izlekt” uz vietējo fona. Viņi maksimāli centīsies ”saīsināt” sev jebkuru iespēju atgādinājumiem no sērijas – ”Neaizmirstiet, es arī esmu iebraucējs”.

Ar manu jaunāko puiku notika tā:

1) Sākumskolā, kur bērni maziņi (4-6), neizjūt rasu naidu, jo puika runāja perfekti un visi ticēja, ka “he is English” (viņš ir anglis). Jautājumu nebija.

2) Nākošajā skolā, 7 gadu vecumā, puiku noliek klases priekšā un saka: iepazīstieties ludzu ar Patriku, viņs ir no Latvijas … un puika pirmo reizi mūžā izjuta tumšus acu skatus jo viņš, redz, esot FOREIGNER. Visu mūžu viņš dzīvojis kā vietējais, bet te pēkšni viņam piešuj leiblu ”foreigner” . Pārnak majās no skolas un prasa; ”Vai es tiešām esmu foreigners? Es taču kopš dzimšanas te dzīvoju, vai ne tā?”

3) Trešajā skolā viņš satiek savus pirmās skola klasesbiedrus un ir “starā”, 2ās skolas klases biedri retais ticis iekšā šajā skolā, un nu puika ir atkal savā elementā un apmierināts, jo tiem viņš vairs nav ”bl*y foreigners”

==

Stāsts ir stipri garāks un skumjāks, puika gandrīz 3 gadus gāja uz “counselling”, tādēļ mēs izvēlamies respektēt viņu viedokļus, un paši paliekam pie savējiem un viņi respektē mūsējos.

==

Man nav kauns par sava dēla “slight” (vieglo) akcentu.

Skolas direktors palūdz mūsu puikam vai viņš nevarētu, lūdzu, izlīdzēt ar tulkošanu, jo 3 LV zēni iestājušies, un lai Patriks ”make them feel welcome”. Puika tā arī saka saviem vienaudžiem – ‘mani palūdza jums patulkot, bet tie trīs viņam pretī: ”Što??” Patrikam ir izstrādājusies spēja atšķirt krievu, poļu un lietuviešu valodas, kaut gan viņam vēl abas pirmās liekas diezgan līdzīgas. Viņš saprata, ka šie laikam nebūs ne LV ne LT, bet tie pirmie. Tomēr čaļi, kas ”vakar” no lidmašīnas izkāpuši ”šorīt” skoliņā iestājušies, kopš tās reizes viņam aiz muguras ņirdz: ”Eu, što ti za latiš esi, govoriķ po latviski neproti normaļno” (nepārspīlēju, viņi bija melnās ādas jaciņās, plānās treniņbiksēs un laķenēs, plikiem paurīšiem visi ). Trīs “latviešu” zēni, Aleksandrs, Viktors un Juris (vārdi tīši nomainīti) jūtās tiešām lepni latvieši, viņu tēvam mašīnas stiklā ir LV karogs un vienmēr pie skolas puikas gaidot ir skaļa ”latviešu” mūzika mašīnā (belije rozi, Laskoviy May). Tāpēc es BALSOŠU PAR VALSTS VALODU un visi mani 5 lielie, cerams, arī. Ar skolu esam vienojušies, viņiem ir tagad skolā jābūt palīgskolotajiem, kas zina citu svešvalodu, kā arī nevienu bērnu vairs neizmatot un nenolikt situācijā, kur tie tiek pakļauti kultūras strapību ”gaļas mašīnai”.

Manam puikam ar tēvu sarunās viena no mīļākajām tēmām ir latvietis attiecībās pret vikingiem, vāciesiem, krieviem un tagad “letiņa” status UK. Viņam ļoti patīk vēsture un viņš ir lepns, ka ir latvietis, bet viņš nekad nav vēlējies to IZRĀDĪT & APSPRIEST ārpus mājas. Skumji, bet fakts! Esam veiksmīgi mācējuši šo patriotisma sajūtu bērnam ieaudzināt, par to prieks, bet laikam ejot, mūsu bērni par šo sajūtu izvairās runāt, izņemot ģimenes lokā. Bieži sasniedzot kārtējo labo exāmena rezutātu un diplomu, pat ”iekabinot” aiz sevis vietējos līdzaudzīšus, sīči klusiņam pagrozās slavas saulītē; ”es latvietis būdams pašus angļus pārsitu bez problēmām.

Jautājums, kā jūs tiekat galā ar akcentu un bērna vēlēšanos būt lepnam par to, ka VIŅŠ IR LATVIETIS?

Māris V.Ozols

šodien 00:10

Vispirms, gribu pateikt cik interesanta ir šī saruna. Nebiju kaut ko tādu sagaidījis no Draugiem, kur parasti notiek lamāšanās un vieglprātīgas domu apmaiņas. Gribu stāties priekšā kā viens no tiem bērniem, kas piedzima šeit latviešu vecākiem un kas uzauga ar visām tām problēmam kas te tika apspriestas. Tikai tas bija ļoti, ļoti sen. Mēs, kam vecāki aizbēga no Staļina pēc otrā pasaules kara lai dzīvotu ‘brivajā’ pasaulē, mazliet atšķiramies no jums. Mūsu vecākiem nebija izvēle atgriezties Latvijā pēc vēlēšanas. Valdošā filozofija bija ka jāuztur tā mistiskā Latvietība lai kādreiz tur atgrieztos kad tā atkal būšot brīva. Arī atšķirāmies skaitu ziņā. Mēs bijam kādi 10,000 bet jūs tagad esat kādi 100,000 pēc vēstniecības skaitļiem. Daudz kas cits arī ir mainījies – mēs te tagad dzīvojam ‘multi-kulti’ sabiedrībā. Jā, man jāatzīstās ka nicinu šo termiņu un visu ko tas aptver! Mēs, ka politiski bēgļi (vismaz vecāki) neuskatijām ka bijam īsti iebrauceji/labumu meklētāji. Bet, tad, jūs arī neesat īsti iebraucēji jo, es pieņemu ka nebūtu aizbraukuši brīvprātīgi no Latvijas ja tur būtu bijis iespejams izdzīvot. Vispār iebraucēji bija maz – mūsu pamatskolā, cik atceros, bijam mēs (četri bērni), vēl viens latviešu puika kas nāca laikam no proletāriešu aprindām jo latviski neprata (peidodiet ja kādu apvainoju šeit). Daži Poļu bērni un divi melnie (brālis un māsa). Neviens Indietis vai Pakistānis. Mēs uzaugām Derbijā, kas tagad ir pārpildīta at Latviešiem bet īpaši ar Pakistāņiem. Mūs audzināja latviskā garā – tēvs bija virsnieks Latvijas armijā un vēlāk 19. divīzijas leģionā, mama zobārste, pat ar savu praksi. Mums bija laba dzīve – liela māja un jaunas mašinas. Mēs arī tā atšķirāmies no citiem latviešiem kam bija laba izglītiba bet kas bija spiesti strādāt melnus darbus. Mans tēvs vispār nekad neiemācijās pareizo angļu valodu jo viņam jau bija 50 gadi kad viņs te iebrauca. Mēs ar vecākiem runajām tikai latviski lai gan, savā starpā, mes runājām angliski tad kad sākām iet skolā. Mēs visi izcēlāmies skolā un izgājam universitāti šeit.

Tagad, griežoties pie apspriestiem tēmatiem, domāju ka ir skaidrs ka divvalodība nevar nākt pa sliktu. Ir vienmēr bijusi debate vai tā ir laba vai slikta bet esmu drošs sevī ka tā ir laba. Par to jautājumu cik iedzīvoties šeit ir daudz grūtāks jautājums. Manā uztverē ir jāatrod kāds modus vivendi. Nekādā ziņa nevajag noliegt savu izcelsmi. Mūsu gadijumā bija grūti jo kā vareja mazs bērns izskaidrot kāpēc tēvs karoja it kā otrā pusē. Arī ir jautājums, kā kāds jau prasija, ko nozīmē tas mistiskais latviskums. Neesmu viens no tiem kam ‘latviskums’ nozīmē prievītes un pastalas. Bet, ja jūtu ka Latvijas tēls tiek aizskārts par piemēru presē tad jūtu īgnumu un dodu pretī (rakstiski vai citādāki). Par piemēru man bija vēstule iekš Financial Times septembrī. Latvija ir pietiekami daudz sasniegusi visādas nozarēs lai nebūtu par ko kaunēties. Kas attiecās uz iedzīvošanos, maniem vecākiem nebija nekādi angļu draugi. Tēvs vispār bija mazrunīgs un, katrā ziņā, nevareja noturēt sarunu angliski. Turpretīm, mums bērniem visiem bija angļu draugi. Mums arī bija daudz Latviešu draugi jo mēdzām piedalīties vasaras bērnu kolonijās. Citi latviešu bērni uzauga daudz intensīvākās latviesū vidēs. Vairākās pilsētās bija latviešu skolas un tautas deju kopas kas saturēja latviešu kopienes. Derbijā nebija ne latviešu skola nedz tautas deju kopa bet mēs tomēr uzaugām ar milēstību pret to zemi ko nebijam redzējuši un vispār neredzēju pirms 1988.

Paliekot vēl pie iedzīvošanas jautājumu, pēc visas savas pieredzes, ja to nedara tad vēlāk būs visādas psiholoģiskas problēmas. Ir bijuši pašnāvības gadijumi starp veciem un jauniem. Arī alkoholisms utt.

Kā teicu, ir vienkārši jāatrod “modus vivendi”. Varētu turpinat bet labāk beigšu (ja kāds vēl lasa)!”

Tātad: kamēr mūsu ministri strādā pie 4 rīcības virzieniem: 1. Latviskās identitātes un saiknes ar Latviju uzturēšanu; 2. diasporas politiskās un pilsoniskās līdzdalības veicināšanu; 3. sadarbība ar diasporu ekonomikā, kultūrā, izglītībā un zinātnē, intelektuālā potenciāla aizplūšanu aizstājot ar intelektuālā potenciāla aprites procesu un visu beidzot 4. Latviešu atgriešanās veicināšanu dzimtenē.big_Labdaribas_20koncerts_20178 Bet cik daudzi no mūsu bērniem vēlēsies atgriezties? Viņi šeit ir mājās, mēs viņus atvedām. Kādas tiesības mums ir pārmest saviem bērniem, ja viņš runā ar akcentu !?

Foto no Shoebox arhīva: ķekavasnovads.lv

Advertisements